Sātana uzbrukumi

Pirms uzsākt šo nodaļu, es vēlētos citēt tēvu Mariju-Eugēniju. Savā grāmatā „Es esmu Baznīcas meita”, viņš par sātana uzbrukumiem raksta šādus vārdus:

„Cilvēciskās dabas saskarsme ar dievišķo, Dieva svētuma sastapšanās ar cilvēka dvēseles nešķīstību sātanam šķiet tik bīstama un apdraudoša, ka viņš, ar viņa rīcībā esošajiem spēkiem, vienkārši nespēj tajā neiejaukties. Viņš zina, ka pēc neilga laika šāda dvēsele, saņēmusi šķīstīšanu tumšās nakts pieredzē, vairs nebaidīsies no viņa uzbrukumiem, un tas sātanam šķiet briesmīgi. Tādēļ sātans izmanto viņam vēl piederošās priekšrocības, kuras iedarbojas uz dvēseli, jo tā vēl ir nepilnīga un pārāk pieķērusies tam, kas ir sajūtams. Svētais Jānis no Krusta atzīmē, ka: „Sātans ļoti viltīgi nostājas tajā ceļā, kas ved no sajūtām uz garu.””

<„Tumsība šajā apvidū kā arī intensīvās ciešanas, ko dvēseles nekārtībā izraisa jaunā garīgā pieredze kļūst par īpaši labvēlīgu vidi tumsas un melu valdnieka klātbūtnei un darbībai.”

„Ārējais miers un dziļais klusums sajūtās diezgan viegli palīdz sātanam nojaust par dievišķo klātbūtni dvēselē. Jānis no Krusta raksta:

„Caur šīm žēlastībām, kuras ienāk dvēselē caur labo eņģeli, Dievs parasti ļauj ienaidniekam nojaust Savu klātbūtni. No vienas puses – lai ienaidnieks, saskaņā ar taisnības mēru, spēj darīt to, kas ir viņa spēkos, bet no otras – lai viņš patiesi atzītu, ka viņam nav nekādas varas pār dvēseli, tā kā viņš jau to bija atzinis attiecībā uz Ījābu.””

„Tāda ir patiesība par gara tumšo nakti un iemesliem, kuri to rada. Šī nakts ir mīlošās Gudrības ierosināta sastapšanās, lai gan drīzāk to varētu nosaukt par cīņu. Dievs visā pilnībā sāk valdīt dvēselē tikai tad, kad ir izņēmis no tās visu, kas neatbilst dievišķajam un uzvarējis visus ļaunuma spēkus, kuri ir valdījuši pār šo dvēseli.”

Es citēju šo tekstu, kas lasītājam palīdzētu labāk saprast Dieva pieļauto sātana iejaukšanos dvēseles dzīvē.

Nākamajā dienā pēc tik patīkamā, mūsu Debesu Tēva sabiedrībā pavadītā laika pār mani pēkšņi izgāzās viss elles trakums! Sātans man uzbruka vismežonīgākajā veidā. Vispirms izdzirdēju troksni, kas vairāk līdzinājās nevis balsij, bet mežonīga zvēra rēcienam. Šķita, ka dzirdu rēcienu: „Tinies!!!!” Es nojautu, ka tas bija brīdinājums, kas attiecās uz mani, lai es pat vairs nemēģinātu meklēt jebkādas attiecības ar manu sargeņģeli vai Dievu. Es neziņā lūkojos apkārt, cenšoties atrast savu sargeņģeli, tomēr šķita, ka sātans, apsaukādams mani visdažādākajiem vārdiem, ir aizņēmis visu telpu. Ja Dievam nebūtu kāds īpašs nodoms attiecībā uz mani, tad es no tajā brīdī dvēselē piedzīvotajām izbailēm un šausmām noteikti būtu nomirusi. Es vēl nekad nebiju izjutusi šāda veida neprātīgu trakumu. Centos pavēlēt viņam atkāpties, bet tā vien šķita, ka tas tikai vairo šo neprātu, tas līdzinājās prātā sajukuša cilvēka trakumam. Sātans auroja kā traks, izplatīdams šīs dusmas visapkārt un aizsmakušā balsī centās mani iebiedēt vēl vairāk: „Ei, tu, kuce, lasies no šejienes, lasies, savādāk elles ugunis tevi piebeigs!” Es dzirdēju sevi atbildam „Nē!” Šis „nē” nozīmēja, ka negrasos atstāt ne Dieva klātbūtni, ne arī savu sargeņģeli. Sātans strupi noteica, ka esmu nolādēta un sāka apsaukāties visnetīrākajiem vārdiem.

Bailes, ko sātans spēj iedvest dvēselei, ir grūti izskaidrojamas. Šis fenomens, pretēji veselajam saprātam, kurš saka, ka neesat sajucis prātā, tomēr ir nekontrolējams. Izbailes atkārtojās līdzīgi viļņiem, - sātanam šķita, ka ar viņu pašu vien nepietiek, tādēļ viņš sūtīja pret mani uzbrukumā arī citus dēmonus. Viņiem uzbrūkot, bez jebkāda ārēja iemesla manī vairojās ļoti spēcīgas izbailes, pie tam es nebiju spējīga tikt galā ar šo sajūtu vai to jebkādā veidā atvairīt.

Šajos brīžos, kuros man dažkārt šķita, ka zaudēšu prātu, nabaga sargeņģelis man spēja iečukstēt ausī tikai vienu vārdu: „Lūdzies!” Es, zemodamās, lūdzu savu sargeņģeli man palīdzēt tikt laukā no notiekošā, jo tā vien šķita, ka tas turpināsies mūžīgi.