|
1993. gada 30. maijs
Kungs, Tevī es patveros un mierīgi dzīvoju Tavā Gaismā. Savas nomoda stundas es pavadu, pārdomājot Tavu Labestību, bet manas vienīgās nākotnes ilgas ir mājot Tev līdzās.
Ja dažkārt es žēlojos kā ubags un Tavā priekšā izleju asaru straumes, tad tikai tāpēc, ka Tava ceļabiedre ir izsalkusi un izslāpusi.
Tu apsolīji apūdeņot Savu augļudārzu un aplaistīt puķu dobes, un to Tu arī esi darījis. Tu sacīji, ka pār visām tautām un ļaudīm izplatīsi Savus Vēstījumus kā miglu, likdams tiem pārklāt visu zemi, un tā arī ir noticis.
vai neteicu, ka izliešu pār tevi pravietiskas mācības, ka atvēršu tavu muti Manās sapulcēs un likšu tev kalpot visām tautām?
Un tā Tu arī esi darījis.
tad tuvojies Man bez bailēm! vai Es pats neesmu licis Maniem Vēstījumiem izplesties kā ciedra kokam? tad kādēļ, miesīgā radība, tu vēl šaubies? atver muti un dod Man atbildi!
Svētuma Kungs, patiešām, ikviens manā vietā varētu droši virzīties uz priekšu pa svētuma ceļu, ja Tu viņiem būtu atklājis to, ko esi atklājis man, – Gudrības noslēpumus.
Es tev esmu dāvājis šo Žēlastību, lai piepildītu Savus īpašos nodomus attiecībā uz visu cilvēci; Mani Vēstījumi būs kā lāpa, kas atmirdzēs jūsu laikmeta tumsībā, atklājot Manu Gaismu, Klātbūtni un Skaistumu, atklājot Dievu tādu, kāds Viņš patiešām ir:
Ceļabiedrs, Miera Princis, Mūžīgais Tēvs un Padomdevējs;
nāc un turpini runāt Atziņas vārdus, esi Mana Atbalss… 1 ak, vēl kāda lieta, pavisam vienkāršs atgādinājums: Es un tu – mēs esam vienoti, un ikviens, kurš ir vienots ar Mani, iet to pašu ceļu, kuru esmu gājis Es, – ceļu uz Kalvāriju; ikviens, kurš seko Visaugstākajam Upurim, kļūst par šī Upura daļu – tu esi Mana daļa, Manas Miesas atlikums…
upurē savu dzīvi kā izpirkuma maksu un nokāp līdz ar Mani Nāves ielejā; 2 Es tur izliešu Savu Garu, Es tur izliešu Savu Mīlestību, kurai jāatdzīvina visi izkaltušie kauli; šī ieleja, Vassula, ir tavs darba lauks; Es esmu nolēmis to pārpludināt ar Dzīvības Upi; Es esmu Augšāmcelšanās un Dzīvība, tādēļ esmu nolēmis darīt dzīvus šīs ielejas izkaltušos kaulus; pieceldams mirušos no viņu kapiem un ievezdams tos atkal Savā Namā, Es parādīšu Savu Līdzjūtību un Mīlestību; Manā Namā tie būs kopā ar Mani, uz klātā galda valdīs pārpilnība, viņu kauss plūdīs pāri malām, bet Mana Vissvētākā Sirds būs viņu Svētais Ceļabiedrs; šos izkaltušos kaulus, kuri tagad guļ izkaisīti Nāves ielejā, Es pārvērtīšu vienā Miesā; Es tev uzdodu to pašu jautājumu, kuru savā vīzijā saņēma pravietis Ezehiēls 3: „Vai šie kauli var dzīvot?” Nē. Ja vien Tu tajos neielej Savu Dzīvību, Mans Kungs, jo tie ir galīgi izkaltuši un bez dzīvības.
Es viņus atdzīvināšu;
Es esmu Augšāmcelšanās;
Es tos pārklāšu ar muskuļiem un cīpslām, kuri savienos izkaisītos kaulus, 4 tad tie apaugs ar miesu, Es tos pārklāšu ar ādu, dāvāšu tiem dvesmu, lai viņi dzīvotu; Es tos 5 darīšu par vienu Miesu... un atdzīvināšu viņus; Es sūtīšu Savu Garu – visvarenāko Dvesmu, kura ienesīs šajā Miesā dzīvību un elpos caur tās nāsīm; Mans Gars liks tai atkal nostāties uz kājām, lai pagodinātu Mani; „no Dieva un Jēra goda Troņa Es izliešu pār jums 6 Dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristāls, 7 un tā šķīstīs jūs no ikviena traipa, un Es izliešu pār jums Savu Svēto Garu, lai Tas dzīvotu jūsu vidū; Es došu Savu Garu, lai Viņš kļūtu par jūsu sirdi; tad Es pats svaidīšu šo Miesu, un gaisma jūsu 1 acīs būs Manis paša dievišķā Gaisma, Manas starojošās Godības atspulgs; 2 jūs virzīsieties uz priekšu bez bailēm, kā karavīrs, jo Es pats būšu Lāpa 3 – Es soļošu jums par priekšu un rādīšu ceļu; jums vairs nebūs vajadzīga sveces gaisma, jo Es, Kungs, pats jūs apgaismošu; 4citas tautas, 5 redzēdamas jūsu skaistumu, ies jūsu pēdās; tās sev līdzi nesīs arī bagātības un dārgumus, 6 kurus jums upurēs līdz ar sevi pašiem; tavās 7 rokās Es likšu dzelzs scepteri un ietērpšu tevi godībā un krāšņumā… šādā veidā Mans Gars beigās 8 apvienos jūs visus un ikviens ticēs, ka Tēvs Mani ir sūtījis 9 un ka Es esmu Jērs, kas tika upurēts; 10
Mans Kungs, Tu esi Visvarens – parādi tagad Savu Spēku un nāc, APVIENO Savu Miesu.
Tavs Svētais Gars spēj mūs atjaunot – nāc, Svētais Gars, ar Savu Uguni un pārkausē mūs… Mēs līdzināmies dzelzs stieņiem, kuri nespēj pieliekties cits cita priekšā, tādēļ izkausē mūs un pārkausē vienā vienīgā stienī. Izkausē mūsu cietās sirdis!
ak, Vassula! vairāk lūdzies par Vienotību un neļaujies kārdinājumam domāt, ka Es varētu nedzirdēt šīs lūgšanas; tavas lūgšanas Man ir kā tūkstošiem dārgakmeņu, tās atskan Manās ausīs kā visjaukākā mūzika; neesi tik pārsteigta, jo Es esmu tavā sirdī uzcēlis Savu Valstību, un Es, tavs Karalis, valdu pār tevi; Es tevi esmu apveltījis ar Gudrību, lai garīgi pieaugtu tu pati un arī citi; Es biju meklējis kādu, kuru apveltīt ar Savu Spēku, lai pēc tam izmestu pasaulē kā tīklu, kas tiek izmests jūrā, lai atnestu Man dvēseles; tu esi trausla, bet tavs trauslums Mani iepriecina;
tagad paklausies: Es pārkausēšu jūs visus! 11 Es jūs visus ielikšu vienā kausējamā katlā, un kā Uguns zem katla Es jūs visus izkausēšu; Mana Valstība 12 vairs nebūs sašķelta; nāc, mēs, mums? Mūžīgi!
1 Šķita, ka Kungs vēlas pabeigt Savu vēstījumu, bet tad, it kā pēkšņi kaut ko atcerēdamies, Viņš sacīja: „ak…”
2 Ar Nāves ieleju jāsaprot vieta, kurā ir atrodami garīgi mirušie.
4 Man šķita, ka Kungs runā par šķelšanos Baznīcā un salīdzina mūs ar izkaltušiem un izkaisītiem kauliem.
6 Dievs, runājot par Miesu, runā par Savu Baznīcu, par mums visiem.
1 Jēzus runā par Savu Baznīcu, par tās atjaunotni, par jauno Jeruzalemi.
5 „Citas tautas” nozīmē to, ka beigās piepildīsies Kunga lūgšana (Jņ 17, 21) un ikviens atzīs Kristu par Dieva Dēlu.
7 Kungs runāja par atjaunoto Baznīcu.
8 Atsauce uz Atkl 6, 15 – 17.
9 Jņ 17, 21. Atsauce arī uz Atkl 6, 16.
10 Atkl 6, 16. Pasaules atgriešanās kristietībā.
11 Vīzijā redzētos trīs metāla stieņus.
|
Saraksts pēc alfabēta 
